Nogalināt ciešanas nevis pacientu
Sabiedrībā arvien uzjunda diskusijas par nepieciešamību Latvijā legalizēt eitanāzijas veikšanu kā iespēju atvieglot ciešanas termināli slimiem pacientiem
Ņemot vērā, ka visaktīvāk vēlme pēc eitanāzijas tiek izteikta paliatīvās aprūpes pacientu vidū, plašāk jautājuma aktualitāti un situāciju Latvijā komentē Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Onkoloģijas centra Paliatīvās aprūpes nodaļas vadītājs Vilnis Sosārs.
Eitanāzijas būtība
Eitanāzija (euthanasia – no sengr. ευ, eu - "labs" + θάνατος, tānatos - "nāve") tiešā tulkojumā nozīmē vieglu un ātru nāvi. Patlaban Eiropā tā legalizēta un piesaistīta medicīniskai praksei ir vienīgi beniluksa (benelux – ang. val.) valstīs – Nīderlandē, Beļģijā un Luksemburgā. Pārsvarā to pielieto paliatīvajā aprūpē; retāk – pansionātos un aprūpes namos.
Procedūra, kādā veic eitanāziju, ir salīdzinoši vienkārša: pacients izsaka šādu vēlmi, ārstējošais ārsts to fiksē un sekojoši vēl viens ārsts apliecina, ka slimība un pacienta vispārējais stāvoklis patiešām ir tāds, kas rada ciešanas un būtiski pasliktina pacienta dzīves kvalitāti. Tālāk pāris nedēļu (līdz mēneša) laikā tiek sagatavoti nepieciešamie dokumenti.
Interesantākais, ka gandrīz pusi eitanāziju veic nevis medicīnas iestādēs, bet gan mājas apstākļos. Turklāt daudzi ģimenes ārsti atsakās to darīt (un uzsver, ka neviens viņus nevarētu tam piespiest), līdz ar to tiek piesaistīts speciāls birojs, kas pie pacienta uzdevuma veikšanai atsūta īpaši apmācītu cilvēku.
Galvenie vadmotīvi dzīves pārtraukšanai
Lielākoties eitanizēt pacientu pieprasa piederīgie, kas internetā salasījušies rožainus stāstus par to, cik jauki tas notiek citās valstīs. Bieži vien tas izskan tiešā tekstā: “Dakter, taisām eitanāziju, jo nav vērts ar viņu vairāk neko darīt…”, un šādos gadījumos vērts aizdomāties, ka motīvs varētu būt nevis tuvinieka slimība un nepieciešamība viņu kopt līdz mūža galam, bet gan lielu īpašumu, mantojuma jautājums. Līdz ar to jāatceras, ka vienmēr svarīgi izdibināt īstenos iemeslus, atklājot, kas slēpjas aiz aisberga redzamās daļas.
No pašu pacientu puses šāds lūgums izskan salīdzinoši retāk. Aptuveni 4-5 šādos gadījumos gadā tie ir pacienti, kas nodaļā nonākuši neatsāpināti, ar izteiktu elpas trūkumu vai smagu depresiju, jo nav saņēmuši nepieciešamo palīdzību. Otra kategorija ir tie, kas internetā uzmeklējuši informāciju un izlēmuši, ka eitanāzija būtu vislabākā izeja no esošā stāvokļa.
Neciešamas sāpes, depresija un eksistenciālas ciešanas ir galvenie iemesli, kādēļ pacienti vēlas aiziet no šīs dzīves.
Tomēr jēdzienam “neciešamas sāpes”, zinot mūsdienu paliatīvās aprūpes un algoloģijas iespējas, nemaz nevajadzētu pastāvēt. Pat, ja atskatāmies uz 20 gadu senu pagātni, pilnībā pacientu bija iespējams atsāpināt 90% gadījumu, taču tagad, kad atklātas jaunas tehnoloģijas un medikamenti, tas noteikti ir izdarāms visos simts procentos gadījumu.
Arī dziļā depresijā bieži vien ieslīgst neatsāpināti cilvēki, līdz ar to risinājums būtu adekvāta pretsāpju terapija. Otrs ļoti svarīgs aspekts, kādēļ pacienti ieslīgst depresijā, ir vāji sociālie apstākļi – ir gadījumi, kad cilvēkam vienkārši nav iespējas izdzīvot – piemēram, viņš ir palicis viens, jo bērni strādā ārvalstīs un nevar atbraukt, lai šeit uzkavētos un radinieku apkoptu. Piesaistot sociālo darbinieku, šādas situācijas ir veiksmīgi atrisināmas un līdz ar to atrisinās arī eitanāzijas nepieciešamības jautājums.
Pretruna ar Hipokrāta zvērestu
Jāapzinās, ka ārsta pienākums nav nogalināt pacientu, lai nogalinātu sāpes vai depresiju. Ārsta pienākums vienmēr ir bijis un paliks izārstēt slimību vai atvieglot ciešanas gadījumos, ja slimību nav iespējams pilnībā izārstēt. Lai to varētu darīt, nepieciešamas pamatīgas zināšanas un pieredze – tādēļ radīta fundamentāla medicīnas nozare, kas nodarbojas ar paliatīvo aprūpi.
Latvijas dilemma
Ja šo stāstu pārnesam uz Latviju, kur medicīnas sistēma ir nesakārtota un haotiska, bet pieejamība pie speciālistiem – grūta –, ir skaidrs, ka jau tas vien var novest pie eksistenciālām ciešanām. Un tad parādās divi varianti: ieviest eitanāziju, kas pacientu nogalina uzreiz, vai attīstīt paliatīvo aprūpi. Protams, ka valstij izdevīgāk ir veikt eitanāziju, jo tas ir lētāk, runājot ne vien par onkoloģiskiem, bet arī citu profilu pacientiem – neiroloģiskiem, gerontoloģiskiem, pacientiem ar multiplo sklerozi vēlīnās stadijās, Alcheimera slimību un citos stāvokļos, kas cilvēku noved absolūti bezpalīdzīgā stāvoklī.
Citu valstu prakse
Kad jau minētajās beniluksa valstīs pieņēma likumu par eitanāzijas legalizāciju, izskanēja neskaidrība par to, vai tiešām šajās valstīs ir tik slikta paliatīvā aprūpe, ka citas iespējas atvieglot pacientu ciešanas nav. Tieši pretēji – Beļģija, piemēram, ir pārņēmusi angļu modeli, kas ir viens no labākajiem paliatīvajā aprūpē pasaulē. Tajā darbojas gan dienas stacionāri, gan mobilās komandas un tiek īstenotas izglītošanas programmas visos līmeņos – apmācīti sociālie darbinieki, kapelāni, psihologi un psihoterapeiti – veidojot komandas darba modeli, kas, piemēram, Anglijā, balstīts uz vairāk nekā simts gadu tradīciju kopš laika, kad radās pirmie hospisi, kuros nodarbojās ar smagi slimiem un mirstošiem pacientiem, uzkrājot zināšanas.
Paralēli šī modeļa pārņemšanai parlamentā norisinājās likumprojekta par eitanāzijas legalizāciju sagatavošana, un galarezultātā abi tika sapludināti. Viss ir nonācis tik tālu, ka pašlaik Flandrijā ir nopērkams tā saucamais nāves komplekts, kas maksā aptuveni 60 eiro. Tas satur letālu zāļu devu un tiek izsniegts pret ģimenes ārsta recepti.
Šveicē un vairākos Amerikas štatos – Kalifornijā, Oregonā, Vašingtonā, Montantā un Vermontā tiek praktizēta ārsta asistēta pašnāvība, kas nozīmē, ka ārsts pēc pacienta lūguma izraksta letālu zāļu devu, ko pacients pats var ieņemt, kur un kad vēlas.
Problēmas un iespējamie risinājumi Latvijā
Mēs Latvijā vadāmies pēc Pasaules Veselības organizācijas un Eiropas paliatīvās aprūpes asociācijas (kas pārstāv 28 valstis) vadlīnijām. Šo organizāciju būtiskākā nostādne ir attīstīt paliatīvo aprūpi, kurā ietverts arī mirstošs pacients.
Patlaban Latvijā ir 8 sertificēti paliatīvās aprūpes ārsti, līdz ar to tiek īstenota vispārējā paliatīvā aprūpe jeb general care. Tas nozīmē, ka līdzšinējā situācijā paliatīvi pacienti aprūpi saņem ģimenes ārstu praksēs, taču reizēm vispārējās prakses ārstam var pietrūkt zināšanu un resursu – ja pacients ir, teiksim, trauksmains, termināla nemiera stāvoklī, ar izteiktu elpas trūkumu, nepieciešamību veikt eritrocītu transfūziju, pleirīta vai ascīta punkciju, stenta ievietošanu vai kādā citā sarežģītā stāvoklī, ko mājas apstākļos nav iespējams atrisināt. Šādos gadījumos pacients jāievieto attiecīga profila nodaļā, kas diemžēl ne vienmēr ir pieejama.
Arī runājot par sāpēm, mēdz būt gadījumi, kad tās ir sarežģīti saliktas – sastāv no dažādiem komponentiem. Speciālists to pratīs ieraudzīt, taču ģimenes ārstam var būt krietni sarežģītāk atrast pareizo medikamentu shēmu. Atsevišķos gadījumos pacients jānovēro 5-7 dienas, kamēr medikamenti iedarbojas un izdodas pietitrēt vajadzīgo devu. Ne vienmēr tas ir viegli, tādēļ apstākļos, kad stacionārs ir grūti pieejams, svarīga sadarbība speciālistu starpā. Mēs esam tikai priecīgi, ja mums zvana ģimenes ārsti un citi kolēģi, lai vaicātu pēc padoma. Laiku sarunai atrodam vienmēr, jo dažkārt tie ir pat vienkārši jautājumi, kas izšķir tālāko cilvēka likteni – dzīvot ar vai bez ciešanām.
Vissmagākais ir aprūpes pieejamības jautājums, bet diemžēl, kamēr vien nebūs ieinteresētības no politiskās vadības, tikmēr turpināsies stagnācija. Mēs varam uz savu brīvu prātu izdarīt daudz, taču ne tuvu tik daudz, cik vajadzētu.
Lai nodrošinātu pieejamību, būtu nepieciešams attīstīt reģionālos atbalsta punktus, dienas stacionārus, specializētas aprūpes nodaļas, speciālistu izbraukumus un pieņemšanas laikus ambulatorās iestādēs ne vien galvaspilsētā, bet arī ārpus tās.
Raugoties pieejamības sakārtošanas virzienā, esam uzsākuši studentu apmācību – uz nodaļu nāk 6. kursa studenti, un runājam ar viņiem par eitanāzijas jautājumiem, pareizu atsāpināšanu un citām lietām. Sekojoši sākas pēcdiploma apmācība paliatīvajā aprūpē, kuras ietvaros pārsvarā tiek apgūti konceptuāli jautājumi, bet tikai tad – specializācija, kas nozīmē, ka ārstam jāiziet cauri vismaz trim svarīgiem etapiem, visu laiku pakāpeniski krājot pieredzi. Cerams, ka tuvākajā laikā paliatīvās aprūpes speciālistu skaits būtiski pieaugs un varēsim īstenot komandas darbu sadarbībā ar citiem profesionāļiem.